SIA "DVS Urantija"
Elizabetes iela 91/93
Tel. +371-29276118
E-pasts: urantija@e-apollo.lv

   

7.novembris 2010. 

Mīļie Urantijas mājas lapas lasītāji! 

Esam saņēmuši Ilzes H., Pētera R. un Ilonas G. e-pasta vēstulītes. Mīļš Jums paldies par šo saraksti. 

Jā, patiesi, Jums ir taisnība, ka „sarunas” un čenelingi ir izpalikuši kā pabērna statusā. Pēterim taisnība, ne tikai „neadekvātas rīcības” cilvēku dēļ ir izpalicis šis darbs. Tam bija arī daudz citu iemeslu. Diemžēl viens no tiem bija tas, ka biju ļoti nogurusi no „akmeņu svaidītājiem”. Bija brīdis, ka vēlējos vispār būt nomaļus no visa, kas šobrīd ar pilnu jaudu kūsā apkārt. Lūdzu piedodiet, bet analizējot savu nogurumu, nesen izsecināju, ka šovasar biju aizdomājusies pat tik tālu, ka manī bija iezagusies vienaldzība par to, kas notiek apkārt ar cilvēkiem. Ilgus gadus biju intensīvi strādājusi neskaitot pat nakts stundas, lai cilvēki mani sadzirdētu un tas palīdzētu viņiem šajā pārejas periodā, bet šis gads Urantijas pastāvēšanas laikā man ir bijis vissmagākais no emocionālā viedokļa. Piedodiet, ka izpalika neredzamā dvēseles saitīte ar Jums.

Manuprāt, esmu dvēseles „tumšās nakts” krīzei garām. Par to netieši liecina mājas lapas jaunais dizains; telpu nomaiņa uz apkurinātām un mīļākām (Elizabetes 91/93 līdz decembrim 10 dzīvoklī, pēc š.g. decembra 2 dzīvoklis ar plašākām telpām); pienācās šķirties no man tuviem kolēģiem, kuri tā arī mani nesaprata un turpina nest sevī agresiju, naidu vai pat dunci azotē ... Patiesībā nekas tāds, ko nav piedzīvojuši citi cilvēki, taču es tā pa īstam nepratu tikt galā ar nodevību, apmelojumiem arī ar savu cilvēcisko dabu, jo tik ļoti viņus mīlēju un man tas bija negaidīti.

Cenšos ievilkt jaunu elpu un, šķiet, ka man ir atkal nostabilizējusies Urantijas komanda -  tātad varēšu veltīt laiku ne tikai iekšējām lietām, bet arī Jums, kurus ļoti mīlu, jo Jūsu e-pasta vēstulītes liecina par Jūsu uzticību. Paldies Jums!

Ejot cauri šī gada notikumiem un „tādi cilvēki palīdz mums augt” (Ilze jeb Betija B.), esam sasnieguši prasmes, par kurām agrāk nebija pat nojausmas. Tā nu tas ir: „ne viss sliktais ir tikai sliktais.” Ir pieredzēti brīnumi dziedināšanā, ir saņemti fantastiski čenelingi, ir sasniegtas vibrācijas, kuras cilvēki ienākot „no malas” sajūt un sajūsminās ... Re nu: „ne jau tas ir stiprs, kurš nekad nepaklūp, bet tas, kurš paklupis spēj piecelties.” Šī celšanās mums ir vainagojusies ar panākumiem un dvēseļu dāvanām no mūsu Gaismas Skolotājiem un eņģeļiem. Reiz kad dvēseles spēka trūkums bija sasniedzis kulmināciju, es darbojos savā puķu dārzā un pēkšņi sajutu milzīgu mīlestības enerģijas plūsmu. Es apstājos lai izbaudītu savu Gaismas Skolotāju mīlestību, taču tad viņi man veltīja pasaku par kuģi. Es šo pasaku pierakstīju un tagad veltu to Jums.

Pasaka par kuģi (bet varbūt ne par kuģi)

Reiz dzīvoja kāds cilvēks. Ikdienišķs, vienkāršs cilvēks, kādi mēdz dzīvot ikdienišķi cilvēki. Tāpat kā visi, viņš cēlās no rīta, bet vakarā devās pie miera, jo pa dienu rūpestos, raizēs, priekos, bēdās mirkļi zibēja tā, ka tos neviens nepamanīja. Tāpat kā citi, arī šis cilvēks mirkļus neskaitīja. Taču reizi pa reizei radās dīvainas iekšējas sajūtas, ka aiztraucas vērtīgi mirkļi, kurus cilvēks vairs nekad neatgūs un būs pazaudējis kaut ko ļoti svarīgu. Tomēr dienas atkal joņoja pelnot naudu un gādājot par iztiku savai ģimenei, rūpējoties par jumtu virs galvas. Ar vien biežāk sastopoties ar kārtējo neveiksmi vai ciešanām, cilvēks aizdomājās ka vērtīgajos mirkļos ierakstās un aizplūst nebūtībā ne tas, kam tur jābūt, bet spriedelējot par to, kam tur jābūt, cilvēks tā arī nesaprata, kas ir jāsaprot. Uzdotais jautājums palika bez atbildes.

Gāja laiks, zibēja mirkļi, atbildes nebija, bet dzīve sāka likties bez garšas un gandarījuma, līdz beidzot notika kas savāds. Savādu apstākļu sakritībā, cilvēkam izdevās noklausīties Planetāro Vecajo sarunu. Šajā sarunā viņi runāja par to, ka ir iespējams nokļūt pie Dieva, jo tāds ceļš esot, vajagot tikai uzbūvēt atbilstošu kuģi. Esot arī citi ceļi, bet šis ceļš esot vistaisnākais.

Cilvēks noklausījās šo sarunu un devās savās ikdienas rūpēs: māja, darbs, bērni, iztika, saskarsme ar citiem cilvēkiem un nauda, nauda, nauda ... Ikdienas rūpes atkal sāka aprīt vienu mirkli pēc otra, vienu dienu pēc otras ...

Reiz, kad rūpju nasta bija tik smaga, ka cilvēks apstājās, lai atjēgtos no apjukuma, viņš atcerējās par Vecajo teikto un aizdomājās. Viņš domāja, ka vajadzētu doties uz kuģi, sameklēt to un aizbraukt pie Dieva pēc atbildes uz tik sen uzdoto jautājumu. Cilvēks devās pie Vecajiem, lai pajautātu par to, kur atrodams šis kuģis. Domāts – darīts. Cilvēks ieradās pie Vecajiem ar lūgumu pēc padoma „Kur meklējams kuģis, kurš dodas pie Dieva? No kuras ostas viņš atiet? Vai ar to var braukt visi? Cik maksā biļete pie Dieva?” Tādus un līdzīgus jautājumus cilvēks uzdeva Vecajiem. Vecajie uzmanīgi klausījās, bet neizteica nevienu teikumu, kamēr cilvēks runāja. Kad cilvēks  apklusa, iestājās klusums. Vecajie viņu pētīja, reizi pa reizei nopūtās, skatījās uz cilvēku ar dzidrām cauri redzošām acīm un klusēja. Cilvēkam kļuva neomulīgi. Viņš padomāja, ka ir kaut ko sajaucis. Taču tik ļoti gribējās nokļūt pie Dieva un pajautāt viņam pašam šo svarīgo jautājumu: „Kam jāierakstās vērtīgajos mirkļos?” Klusums bija ieildzis. Cilvēkam likās – pārāk ieildzis, jo mājās gaidīja nepabarotā ģimene, nepadarītie darbi, no kuriem atkarīgs naudas daudzums kabatā. Gribējās celties un iet mājās, taču iekšējā sajūta mierināja un ieteica paciesties un vēl pagaidīt. Klusums turpinājās, nepadarīto darbu kalns pieauga. Pēkšņi, tas, kurš cilvēku bija pētījis visvērīgāk un nopūties visbiežāk, ierunājās. Vārdi plūda lēni, taču ļoti saprotami, tā ka cilvēks paspēja uztvert ne tikai pašus vārdus, bet arī visas ar vārdu saistītās nianses. Pārējie Vecajie rūpīgi vēroja to, kā cilvēks tvēra katru vārdu un ierakstīja to sevī, jo vēstījums bija gana vērtīgs. Visvairāk cilvēku apmulsināja fakts, ka tāda kuģa nemaz nav, jo to vēl neviens nav uzbūvējis, tāpēc, ka katram ir savas „ģimenes, jumta, maizes un naudas rūpes.” Tomēr viņi sāka stāstīt kā būvējams kuģis un norādīja kuģa maršrutu pa vistaisnāko ceļu pie Dieva. Saruna bija gara, bet tā nenogurdināja, jo cilvēkā kaut kas bija no pumpura pārvērties ziedā. Cilvēks pateicās par dotajiem padomiem un norādījumiem, piecēlās lai dotos mājup. Kad viņš jau bija pie sliekšņa, kāds cits Vecajais vēl reiz atgādināja: „Būvē stabilu savu kuģi, jo ceļš būs ļoti grūts, pārbaudījumu un briesmu pilns. Pie tam, šis maršruts pie Dieva darbojas tikai līdz 2012.gada nogalei. Diemžēl mēs tev nevaram iedot ticību un izturību, jo tā tev ir jātrod sevī pašā, bet mēs tevi pavadīsim tavā ceļā un ik brīdi tu vari mūs saukt un jautāt pēc padoma. Lai tev veicas, jo līdz šim šādu kuģi ir būvējuši daudzi, taču rezultāts ir bijis katram savādāks un parasti tie ir bijuši vienvietīgie kuģi. Uzbūvē kuģi, kurā var braukt tādi, kuri meklē atbildi uz to pašu jautājumu, kurš ir tev.”

Cilvēks pamāja ardievas un devās mājup. Bija jāstrādā divtik: ģimene, jumts, nauda un vēl jāpaspēj būvēt kuģi. Pie tam – lielu kuģi, jo mazs kuģītis šoreiz nederēja. Pakāpeniski veidojās kuģa aprises. Reizi pa reizei kaut kas būvkonstrukcijās sagāja greizi, bet tad gan saukti, gan nesaukti ieradās Vecajie un kuģa būvēšana varēja atkal turpināties. Kuģis veidojās liels, bez cilvēku ierobežojošā skaita, stiprs, izturīgs un nodrošināts ar visjaunāko un modernāko, lai sekošana kursam būtu nodrošināta precīza, stabila un droša. Darbs bija ieguldīts milzīgs. Pa šo laiku bija izveidojies saliedēts kolektīvs, kuri piepalīdzēja kuģa ielaišanā ūdenī. Kad kuģis bija gandrīz uzbūvēts, cilvēks sāka lūkoties pēc piemērota kuģa kapteiņa. Taču meklējumi beidzās ar neveiksmi. Neviens negribēja riskēt, jo kuģis bija liels, ceļš nezināms, priekšā vētru un negaisu iespējamība, cilvēku nepārtrauktā kurnēšana, ja kaut kas neiet gludi ... Nē, par kapteini tādam kuģim pieteikties negribēja neviens. Kuģis bija uzbūvēts, maršruts zināms, bet kapteiņa nebija. Cilvēkam gribējās raudāt aiz bezspēcības, jo bija pazaudēti mirkļi būvējot kuģi, kuram tā arī neatradās piemērots kapteinis. Būt pašam par kapteini likās pilnīgi nereāli, jo nebija ne atbilstošas izglītības, iemaņu un vispār – cilvēkam vienmēr ir bijušas bailes no plašiem un nezināmiem ūdeņiem. Tomēr kapteiņa vieta uz kuģa joprojām bija tukša, bet pa šo laiku kuģis jau bija pilns ar braukt gribētājiem. Viņi tērgāja, trokšņoja un galu galā arī sāka izteikt cilvēkam savu neapmierinātību par ilgstošo kuģa stāvēšanu uz vietas. Neapmierinātība pieauga ar katru vērtīgo mirkli (vai šis mirklis nu jau bija vērtīgs?). Kapteinis bija jāmeklē ar vēl lielāku skubu, taču tērgātāju pūlī tādu atrast neizdevās. Cilvēkam bailēs sažņaudzās sirds un pamira viss ķermenis no domas, ka pašam vien jāvada šis kuģis. Taču citas iespējas nebija.

Pats cilvēks kļuva par sava kuģa kapteini. Nu jau viņš vairs nebija parasts cilvēks – viņš bija kļuvis par kapteini. Tiesa, sākumā neklausīja ne pats kuģi ne cilvēki uz kuģa klāja, taču mācoties no neveiksmēm, kapteinis kļuva ar vien pieredzējušāks, un ar katru dienu, kad spīdēja saule un ar nakti, kad ceļu rādīja zvaigznes, kuģis stabilāk un drošāk turējās uz Vecajo norādītā ceļa.

Šad un tad kuģis piestāja kādā ostā, kur uzņēma jaunus braukt gribētājus. Bija arī tādi, kuri no kuģa šajās ostās nokāpa. Iemesli tam bija dažādi: kādam likās, ka kuģis brauc par lēnu, kādam – ka viņš vispār nebrauc pa pareizo maršrutu, kāds sastrīdējās ar citiem braucējiem, kādam vairs nebija intereses par atbildi uz uzdoto jautājumu. Bija arī tādi, kuri ieraudzījuši svešās ostas, par tām tīksminājās un viņiem likās, ka tas jau ir galapunkts, dažiem likās, ka kapteinis ir par skarbu un pārāk disciplīnu prasošs. Katram bija savi iemesli, lai nokāptu no kuģa. Dažiem likās, ka jādodas atpakaļ uz mājām, jo uz kuģa nebija pierasto gaļas ēdienu un alkohola izpriecu. Svētku bija maz, bet vētru un briesmu pār pārēm. Kādam likās, ka viņš vēlas uzbūvēt kuģi, kurš būtu vēl labāks par šo kuģi un aizteigties šim kuģim priekšā parādot kapteinim garu degunu un mēli ... Savādi ļaudis bija salasījušies uz kuģa, iekāpa, izkāpa un dažreiz citā ostā atkal iekāpa. Protams, bija tādi, un to bija vairāk, kuri, ja reiz kādā ostā iekāpa, tad devās kopā ar kapteini pa Vecajo norādīto maršrutu bez ierunām. Dažreiz arī viņi ieteica kapteinim pajautāt Vecajiem par turpmāko ceļu un iespējām apbraukt sēkļus, rifus un citas bīstamas vietas, bet kad cēlās milzīgi vēji, viņi palīdzēja saglābt kuģi, kad vajadzēja kuģi sakopt vai saremontēt, tad kopā ar kapteini šiem cilvēkiem izdevās kuģi atkal turēt tīru, baltu, stabilu un stipru. Kuģis peldēja pa vecajo norādīto ceļu gadu pēc gada. Ik pa brīdim likās, ka nupat nupa aiz tās vai nākamās ostas būs Dieva mītne, taču vienmēr izrādījās, ka tā bija tikai vīzija, līdzīgi kā tas notiek ar nogurušiem  ceļiniekiem tuksnesī. Ritēja gads aiz gada. Kapteinis kļuva stabilāks, drošāks. Nostiprinājās viņa ticība un izturība. Paļaušanās uz Vecajiem un pieredzi, kapteinim ļāva kuģi vadīt vēl straujāk un pārliecinošāk.

Taču reiz notika kaut kas tāds, ko pat kapteinis nebija gaidījis, jo tādas pieredzes viņam nebija. Kādā ostā iekāpa trokšņains cilvēku pūlis. Nonākuši uz kuģa klāja, viņi ar izbrīnu pētīja kuģi gan no iekšpuses gan no ārpuses. Neko tādu viņi nebija redzējuši, arī kuģošana viņiem bija pirmo reizi, tāpēc izpratnes par kuģa dažādajiem modeļiem šiem cilvēkiem nebija, tādēļ jo vairāk ziņkārības dzīti viņi pētīja visu, kam tika klāt. Katru jaunatklājumu viņi pavadīja ar ovācijām un aiz sajūsmas enerģētiskiem roku vēzieniem. Izzināšana turpinājās, bet jo vairāk viņi trokšņoja, jo gurdenāki kļuva, līdz beidzot piekusa pavisam. Miegs pārņēma trokšņojošo pūli. Aiz noguruma viņi nogulēja ilgi, bet kuģis tikmēr bija iebraucis jau vairākās ostās, un apkārtne stipri atšķīrās no tās, kad trokšņotāji aizmiga. Pirmais pamodās mazāk ziņķārīgais un vispār – viņš uz kuģa bija nokļuvis pūļa un bara instinkta ietekmē: kur visi – tur viņš arī. Ieraudzījis citu, viņam svešu apkārtni – viņš izbīlī sāka bļaut nelāgā balsī tā pamodinot arī pārējos. Troksnis un jezga sākās ne pa jokam. Vispirms viņi saķīvējās savā starpā, jo kādam likās, ka vieta ir pareiza, bet maršruts nav pareizs, kādam citam, ka abi ir nepareizi. Jo vairāk viņi ķīvējās, jo lielāks kašķis pārņēma gandrīz visus kuģa iemītniekus. Haoss pārņēma kuģi. Neviens neklausījās savā intuīcijā, cilvēki aizmirsa par maršrutu un galu galā arī par to, kādēļ vispār atrodas uz kuģa.

Kapteinis apjuka. Pat tie, kuri bija uzticami palīgi iejaucās kopējā ķīviņā un ik pa brīdim aizdomīgi raudzījās uz kapteini: „Kā gan viņš pieļauj kaut ko tādu uz kuģa?”

Tad notika tas, ko neviens nebija gaidījis, arī ne pats kapteinis. Pēkšņi tas, kurš bija pamodies pirmais, ieraudzīja kapteini un metās viņam virsū ar pārmetumiem. Satrakotais pūlis uz mirkli pārtrauca ķildu savā starpā, tad vienbalsīgi metās virsū kapteinim. Kas nu bija jādzird kapteinim! Maršruts nepareizs; komanda sastāv no muļķiem; kuģim ne tā krāsa, ne tā forma, ne tā ietilpība; uz klāja un kajītēs savākti salašņas; Vecajie ir veci un stulbi, bet kapteini pašu jau sen vajadzēja savārīt ziepēs ... Jezga tik pieņēmās spēkā. Arī apkātnē savilkās mākoņi un gatavojās vētra kādu vēl kapteinis nebija pieredzējis. Visu to redzot, arī viņam likās, ka var būt trakojošajam pūlim ir taisnība un uz brīdi apjukumā apturēja kuģi. To izmantoja kāds no pūļa un mēģināja pārtvert kuģa vadīšanu. Daļa no kuģa pasažieriem saprata, ka nu ir par traku un rimās. Taču tieši minētais trokšņainais bariņš bija stāvā sajūsmā, ka var pārņemt kuģa vadību, jo tieši viņi bija tie, kuri visvairāk auroja, ka kuģim nepareiza krāsa un maršruts, ka kapteinis jau savas kuģošanas prasmes ir izsmēlis un viņu jānosūta uz ziepju darītavu, bet viņi ir tie, kuri šo kuģi izglābs, pārkrāsos pareizajā krāsā un kuģos pa pareizajām ostām ... Jandāliņš bija vēl lielāks par vētras un negaisa aukām un likās, ka nebeigsies ne ķīviņš uz kuģa un vētra ārpus kuģa. Tas viss vilkās kā bezgalība, bet kapteinis devās uz savu kajīti lai rakstītu atlūgumu būt par kapteini sava paša kuģim. Taču ceļā viņu apturēja kāds, kurš visu bija vērojis no malas.

Jā, dažkārt der ieklausīties kādā vērotājā no malas. Kapteinis ir atkal kapteinis uz SAVA kuģa, Vecajie atkal ir blakus kapteinim un kuģis atkal stabili dodas pa vistaisnāko un precīzāko ceļu pie Dieva pēc atbildes, bet uz kuģa klāja ir palikuši vairs tikai tie, kuriem patiesi rūp atbilde uz viņa paša jautājumu no Dieva. Pat vētra ir rimusies, pa vētras laiku kuģis bija šķērsojis kādu vietu, ko sauc par Dieva mājokļa robežu. Pie šīs robežas bija dvēseļu kontrole.

Jūs jautāsiet par to, ko teica vērotājs no malas un kādā veidā kuģis un kapteinis atguva harmoniju.

Zini, lasītāj, tev arī ir savs kuģis un tu arī esi sava kuģa kapteinis. Padomā, kā tu būtu rīkojies šajā gadījumā un, iespējams, tu atcerēsies viedus vārdus „nebārsti pērles cūkām”. Sargi savu kuģi!

 

Ar mīlestību Skaidrīte Aleksejeva.

 

P.S. Pasaka veltīta manai mīļajai Urantijai tuvojoties desmitajam dzīves gadiņam